pieklupt
pieklupt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pieklūpu | pieklūpam | pieklupu | pieklupām | pieklupšu | pieklupsim |
| 2. pers. | pieklūpi | pieklūpat | pieklupi | pieklupāt | pieklupsi | pieklupsiet, pieklupsit |
| 3. pers. | pieklūp | pieklupa | pieklups | |||
Pavēles izteiksme: pieklūpi (vsk. 2. pers.), pieklūpiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pieklūpot (tag.), pieklupšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piekluptu
Vajadzības izteiksme: jāpieklūp
1.Strauji, ar sparu (klupšus) pievirzīties (pie kā, kam klāt).
1.1.Strauji (parasti ar lēcienu) pievirzīties (pie kā, kam klāt) – par dzīvniekiem.
1.2.Strauji pievirzīties (pie kā, kam klāt), parasti uzbrūkot (par dzīvniekiem).
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bet pēc tam neizturējis pacēla jaciņu un pieklupa pie tās.
- Pret krēslu atsizdamās, pieklūpu galdam, tāpat pustumsā sagrābju briesmīgo trokšņotāju.
- Viņa pieklupa pie durvīm, bet tās bija aizslēgtas.
- — Rita purināja galvu, pieklupusi pie draudzenes.
- Viņi pieklūp rāvainam grāvim, smeļ plaukstās brūngano, pēc dūņām smirdošo ūdeni, dzer neatņemdamies.