pieglaust
pieglaust 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pieglaužu | pieglaužam | pieglaudu | pieglaudām | pieglaudīšu | pieglaudīsim |
| 2. pers. | pieglaud | pieglaužat | pieglaudi | pieglaudāt | pieglaudīsi | pieglaudīsiet, pieglaudīsit |
| 3. pers. | pieglauž | pieglauda | pieglaudīs | |||
Pavēles izteiksme: pieglaud (vsk. 2. pers.), pieglaudiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pieglaužot (tag.), pieglaudīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pieglaustu
Vajadzības izteiksme: jāpieglauž
1.Glaužot pielīdzināt (parasti matus).
2.Viegli, maigi piekļaut (ķermeņa daļu pie kā, kam klāt).
2.1.Piekļaut (parasti ausis) – par dzīvniekiem.
3.Viegli, maigi piekļaut (kādu, ko) sev klāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kad cekuls ir pieglausts pie galvas, tas ir grūti saskatāms.
- Viņš bija pieglaudis savu apaļo pakausi pie viņas pleca un gulēja.
- Viņa noslaucīja Greisai no mutes kaktiņa siekalas, pieglauda matu šķipsnu.
- Alkatību - tevi pieglaust, sevī just, Nedalīties ne ar vienu...
- Pie apses stumbra pieglaustajā baltajā Medeinas sejā atkal tik tikko sakustējās lūpas.