pavārds1
pavārds vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pavārds | pavārdi |
| Ģen. | pavārda | pavārdu |
| Dat. | pavārdam | pavārdiem |
| Akuz. | pavārdu | pavārdus |
| Lok. | pavārdā | pavārdos |
1.Vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (cilvēku, parasti, izceļot vai arī piedēvējot kādu īpašību, pazīmi); arī uzvārds, iesauka, palama.
1.1.Šāds vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (priekšmetu, parādību u. tml.).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šogad grand prix ieguva dalībnieks ar pavārdu " Hawk" no Rīgas.
- Eksprezidents Zatlers ir piemeklējis brīnumatbilstošu pavārdu šiem tautiešiem – " latviešu merkantilie cilvēki".
- – No kā Bērziņkundzei tas pavārds – Ece?
- Bet kā tad ar pavārdu Maestro?
- Hitlers, kas iznīcinājis sešus miljonus viņa mērķiem nederīgu indivīdu, iemantojis cilvēces visatbaidošākā briesmoņa pavārdu.