panteisms
panteisms [pante-isms] vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | panteisms | panteismi |
| Ģen. | panteisma | panteismu |
| Dat. | panteismam | panteismiem |
| Akuz. | panteismu | panteismus |
| Lok. | panteismā | panteismos |
Reliģiski filozofiska mācība, kas dievu identificē ar dabu un uzskata dabu par dieva iemiesojumu.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sodīts ar nāvi sadedzinot uz sārta par savu pasaules uzskatu un panteismu.
- Platons lika pamatus panteismam - it viss dabā ir dievišķā piestrāvots.
- Tur spilgti parādās Daiņa panteisms, dabas mīlestība, liriskums.
- Panteismā cilvēks atklājas kā „ absolūtas būtnes akcidence”.
- Panteisms ir uzskats, ka daba ir dieva iemiesojums.