pagaisināt

Lietojuma biežums :

pagaisināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs

LocīšanaLocīšana

Īstenības izteiksme:

	Tagadne		Pagātne		Nākotne
	Vsk.	Dsk.	Vsk.	Dsk.	Vsk.	Dsk.
1. pers.	pagaisinu	pagaisinām	pagaisināju	pagaisinājām	pagaisināšu	pagaisināsim
2. pers.	pagaisini	pagaisināt	pagaisināji	pagaisinājāt	pagaisināsi	pagaisināsiet, pagaisināsit
3. pers.	pagaisina		pagaisināja		pagaisinās

Pavēles izteiksme: pagaisini (vsk. 2. pers.), pagaisiniet (dsk. 2. pers.)

Atstāstījuma izteiksme: pagaisinot (tag.), pagaisināšot (nāk.)

Vēlējuma izteiksme: pagaisinātu

Vajadzības izteiksme: jāpagaisina

1.Pavājināt, arī pārvarēt (psihisku vai fizioloģisku stāvokli); panākt, būt par cēloni, ka zūd (doma, ideja u. tml.).

1.1.lieto: pareti Panākt, būt par cēloni, ka (kas) tiek aizmirsts.

2.parasti formā: trešā persona Pakliedēt (piemēram, dūmus, miglu) — par vēju.

3.novecojis Pazaudēt.

Saistītās nozīmesizzaudēt, pagalināt, nozaudēt, pazaudēt.

Saistītās nozīmes

Sinonīmi

izzaudēt₁ — Pazaudēt.

pagalināt₁ — Pazaudēt.

nozaudēt₁ — Pazaudēt (priekšmetu).

pazaudēt₁ — Palikt bez (kā), (to) aizmirstot, aiz paviršības atstājot, izmetot u. tml. un nespējot atrast.

izgaisināt₃ sarunvaloda — Pazaudēt, nozaudēt.

Hiponīmi

paspēlēt_3.1 transitīvs — Pazaudēt (naudu, īpašumu u. tml., parasti azartspēlē).

Hiperonīmi

zaudēt₁ — Palikt bez (kā), piemēram, kādu apstākļu vai nelaimes gadījuma dēļ.

Avoti: LLVV

Korpusa piemēri

Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.

Man tagad maksimāli jāsakoncentrējas un jāatrod veids, kā pagaisināt tos raksturojumus.
Augstās Ticības un Uzticības cilvēkiem jēga gadu desmitos pagaisināta.
Jo, meklējot cēloņus un sekas, kas ir pienācīgi, būtiski un tik liela goda cienīgi, pagaisinām īstenos – tie liekas pārāk sīki.
Te jo svarīgu vietu ieņem atmiņa, lielumis tas, ko dēvē par t.s. sabiedrisko atmiņu, tās ieglabāšana, bet jo bieži arī tās izzudes ‘mehānismi,’ kuriem reiz, saistībā ar šķietami attālu notikumu, tika mēģināts pietuvoties pateicoties atklātai pirmai latviešu dokumentālai hronikai ( J. Poruka bēres Cēsīs), kas tika uzņemta J. Rieksta vadībā, izrādīta teātrī Farss Rīgā ( 1911. g.), un pēc, kā liekas, kaut neliela interesentu pulciņa apskates ( to piemin Kārlis Krūza savās piezīmēs un atsevišķi tā laika periodiski izdevumi), veiksmīgi pagaisināta ne tikai tās fiziskā formā ( filma līdz šim nav atrasta), bet arī laikabiedru atmiņās.
” Šīs domas Edgāro uz brīdi uzjautrināja, bet pēkšņs vispārīgs ķermeņa vājums ātri vien pagaisināja jebkādu vēlmi jokot.