pūžņot
pūžņot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pūžņoju | pūžņojam | pūžņoju | pūžņojām | pūžņošu | pūžņosim |
| 2. pers. | pūžņo | pūžņojat | pūžņoji | pūžņojāt | pūžņosi | pūžņosiet, pūžņosit |
| 3. pers. | pūžņo | pūžņoja | pūžņos | |||
Pavēles izteiksme: pūžņo (vsk. 2. pers.), pūžņojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pūžņojot (tag.), pūžņošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pūžņotu
Vajadzības izteiksme: jāpūžņo
1.Būt tādam, no kura izdalās pūžņi; strutot.
Avoti: EH, LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kādu dienu templī ieradās vecs vīrietis ar, pūžņojošu jēlumu kājā.
- - Pūžņojošas ādas slimības, elpošanas, urīnceļu un gremošanas trakta infekciju slimības
- Kaut viņš pūžņotu, kaut viņam piemestos kāda pretīga sērga.
- kad pie horizonta pūžņoja gaisma, štata ierēdņi kāpa mesās,
- Tur bija divas lielas pumpas uz zoda un pūžņojoša brūce uz deguna. “