pūžņains
pūžņains īpašības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | pūžņains | pūžņaini |
| Ģen. | pūžņaina | pūžņainu |
| Dat. | pūžņainam | pūžņainiem |
| Akuz. | pūžņainu | pūžņainus |
| Lok. | pūžņainā | pūžņainos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| pūžņaina | pūžņainas |
| pūžņainas | pūžņainu |
| pūžņainai | pūžņainām |
| pūžņainu | pūžņainas |
| pūžņainā | pūžņainās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | pūžņainais | pūžņainie |
| Ģen. | pūžņainā | pūžņaino |
| Dat. | pūžņainajam | pūžņainajiem |
| Akuz. | pūžņaino | pūžņainos |
| Lok. | pūžņainajā | pūžņainajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| pūžņainā | pūžņainās |
| pūžņainās | pūžņaino |
| pūžņainajai | pūžņainajām |
| pūžņaino | pūžņainās |
| pūžņainajā | pūžņainajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
pūžņaini apstākļa vārds
pūžņainība sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pūžņainība | pūžņainības |
| Ģen. | pūžņainības | pūžņainību |
| Dat. | pūžņainībai | pūžņainībām |
| Akuz. | pūžņainību | pūžņainības |
| Lok. | pūžņainībā | pūžņainībās |
pūžņainums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pūžņainums | pūžņainumi |
| Ģen. | pūžņainuma | pūžņainumu |
| Dat. | pūžņainumam | pūžņainumiem |
| Akuz. | pūžņainumu | pūžņainumus |
| Lok. | pūžņainumā | pūžņainumos |
Tāds, kurā ir pūžņi; tāds, kas satur pūžņus; strutains.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Baiļpilni pelēcīgi radījumi - sakūkuši, rokas sabāztas bikšu kabatās, sasarkušas un pūžņainas acis kā veciem suņiem, lēkšķēs savēlušies mati, bārdasnaža pieskaršanos zods atceras retajam.
- Vīrietis skrupulozi iedziļinājās grāmatas barības devu formulās un ilgi blenza ilustrācijās, kur bija redzami suņu ādas gabali ar izkritušu spalvu un pūžņainas, saskaņā ar receptēm nebarotas pavēderes.
- Visi tie zobrati, kas velk mūsu dzīves lentes cauri pūžņainiem miglas rītiem un sāpīgām pusnakts atmodām, cauri mūsu pārogļotām dienām un kvēlām vakarblāzmām, zobrati, kas pasaulei piedod sparu, visi tie zobrati piepeši palielināja apgriezienus.
- Etāna ievēroja, ka visstiprākās bailes izraisa un visbagātīgākās ubagdāvanas ievāc nevis tie, kuri rāda pūžņainās brūces, bet gan tie, kuri nekautrēdamies dzied un smejas, nekautrēdamies raud, mīlējas un šķendējas par visu Dieva Tā Kunga iestādīto kārtību.
- Viņš nebija viens no mums, viņš bija pasaulīgs cilvēks, kas nekādus svētsolījumus, izņemot vienu, nav devis, – teica tas gados jaunais rokīts, – mēs viņam tikai habitu aizdevām, jo viņš bija briesmīgi noplīsis, neviens nezināja, ne kas viņš ir, ne no kurienes nācis, pats teicās esam briesmīgs grēcinieks, taču patiesībā bija svēts cilvēks, pats savām rokām kādus desmit tūkstošus apglabāja, no sērgas nebaidījās un vēl mūs drošināja, ieskatieties, kundze, kārtīgi šai mirušajā sejā – tā izskatās īsts svētais; un Norvaišu Uršule Birontiene pēdējo reizi raudzījās šai negaidītajā svētumā, kas gulēja ielas vidū, šai sejā, kuru atcerējās smejamies, mēdāmies, šķobāmies, laimīgu, bezkaunīgu, lepnumā starojošu un pārgalvīgu, mirdzošām acīm, ar tīru, jaunu ādu, smaidošām lūpām, melniem, cirtainiem matiem, bet tagad viņš bija netīrs, nelīdzeni noskūtu rētainu pakausi, pūžņainiem plakstiņiem, slimības sabrucinātu degunu un čūlu saēstiem vaigiem, satūkušām lūpām, ko viņa tagad skūpstīja, jo, par spīti visam, šī viņai joprojām bija visskaistākā seja pasaulē un mūžam tāda paliks, un viņa glauda nelaimīgo mirušo galvu pie krūtīm, maigi glāstīja kaklu, kuru kāds iztraucēts marodieris pirms brīža bija nelietīgi pārcirtis ar lāpstas asmeni, spieda nedzīvās rokas, uz kurām vairs nebija zīmoggredzena, tikai bāls dižciltības nospiedums uz mazā pirkstiņa, un slaucīja lipīgās,