nozvērēt
nozvērēt 2. konjugācijas darbības vārds; novecojis, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nozvērēju | nozvērējam | nozvērēju | nozvērējām | nozvērēšu | nozvērēsim |
| 2. pers. | nozvērē | nozvērējat | nozvērēji | nozvērējāt | nozvērēsi | nozvērēsiet, nozvērēsit |
| 3. pers. | nozvērē | nozvērēja | nozvērēs | |||
Pavēles izteiksme: nozvērē (vsk. 2. pers.), nozvērējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nozvērējot (tag.), nozvērēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nozvērētu
Vajadzības izteiksme: jānozvērē
Zvērēt un pabeigt zvērēt; apzvērēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Zemgaļi apvainojušies atkāpās, taču nozvērēja to lietu tā neatstāt.
- Nozvērēju, ka nekad un nekur vairs bezatbildīgi nestaigāšu un sāku lūkoties, kura no strikti ierobežotajām foto vietām šajā pilnīgi tukšajā piecu?
- Džūlija Blūita reiz stingri sev nozvērēja , ka viņai nekad nebūs minivena
- Ļaudis runā par vilkatiem un dažs miesu un dvēse li nozvērētu , tādu amatnieku esam
- Un iemācījušies maitas nozvērēt melīgi pat acis nepamirkšķinot