notupināt
notupināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | notupinu | notupinām | notupināju | notupinājām | notupināšu | notupināsim |
| 2. pers. | notupini | notupināt | notupināji | notupinājāt | notupināsi | notupināsiet, notupināsit |
| 3. pers. | notupina | notupināja | notupinās | |||
Pavēles izteiksme: notupini (vsk. 2. pers.), notupiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: notupinot (tag.), notupināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: notupinātu
Vajadzības izteiksme: jānotupina
Novietot tupus (kur, uz kā u. tml.); likt tupēt, atļaut tupēt (kar, uz kā u. tml.); arī nosēdināt1.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pieceļos ar Guni klēpī, aizeju aiz atzveltnēm un notupinu viņu četrrāpus.
- Amoriņiem notupinātais melnkoka sienas pulkstenis rādīja pusdesmit.
- Viņam ļoti patika visus notupināt uz ceļiem klases aizmugurē, likt izstiept rokas un tad, ejot garām, kādam uzšaut ar lineālu.
- Vīrietis sagrāba mani aiz čupra kā kaķi, divas reizes sapurināja, notupināja uz ceļiem un iegrūda manu seju izsmēķiem un spļaudekļiem pilnā pelnutraukā.
- Tos notupina jaunās mājās;