nosmīnēt
nosmīnēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nosmīnu | nosmīnam | nosmīnēju | nosmīnējām | nosmīnēšu | nosmīnēsim |
| 2. pers. | nosmīni | nosmīnat | nosmīnēji | nosmīnējāt | nosmīnēsi | nosmīnēsiet, nosmīnēsit |
| 3. pers. | nosmīn | nosmīnēja | nosmīnēs | |||
Pavēles izteiksme: nosmīni (vsk. 2. pers.), nosmīniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nosmīnot (tag.), nosmīnēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nosmīnētu
Vajadzības izteiksme: jānosmīn
Īsu brīdi smīnēt un pārstāt smīnēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un es pie sevis nosmīnu par niķīgo Gundariņu un sarkano Rīgu…
- To jau varēja gaidīt, — Tadis piebalsoja un greizi nosmīnēja.
- Diez kas šiem par noslēpumiem, nosmīn Ceriņš, ieiedams ēdnīcā.
- Renārs nosmīn un ierasti noliek uz galda apvazāto piecdesmit rubļu banknoti.
- Pēc kāzām katrs saglabā savu smalko uzvārdu,” vīri nosmīnēja.