nosmīkņāt
nosmīkņāt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nosmīkņāju | nosmīkņājam | nosmīkņāju | nosmīkņājām | nosmīkņāšu | nosmīkņāsim |
| 2. pers. | nosmīkņā | nosmīkņājat | nosmīkņāji | nosmīkņājāt | nosmīkņāsi | nosmīkņāsiet, nosmīkņāsit |
| 3. pers. | nosmīkņā | nosmīkņāja | nosmīkņās | |||
Pavēles izteiksme: nosmīkņā (vsk. 2. pers.), nosmīkņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nosmīkņājot (tag.), nosmīkņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nosmīkņātu
Vajadzības izteiksme: jānosmīkņā
Īsu brīdi smīkņāt un pārstāt smīkņāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kamēr pārējie klusībā nosmīkņā, ģimene dodas pie pirmās mājas. «
- – Katrā gadījumā tevi vēl nav noķēruši, – Mīke nosmīkņā.
- – Lapsu gan tur vairs nav, – meitene viltīgi nosmīkņāja.
- Es nosmīkņāju, bet Annuška, liekas, manu izsmieklu nebija uztvērusi.
- Ludo Karsons piesita pie krūšu kabatas un atkal nelabi nosmīkņāja.