nobubināt
nobubināt 3. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nobubinu | nobubinām | nobubināju | nobubinājām | nobubināšu | nobubināsim |
| 2. pers. | nobubini | nobubināt | nobubināji | nobubinājāt | nobubināsi | nobubināsiet, nobubināsit |
| 3. pers. | nobubina | nobubināja | nobubinās | |||
Pavēles izteiksme: nobubini (vsk. 2. pers.), nobubiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nobubinot (tag.), nobubināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nobubinātu
Vajadzības izteiksme: jānobubina
1.intransitīvs; parasti formā: trešā persona Īsu brīdi bubināt un pārstāt bubināt (par zirgu).
2.sarunvaloda, transitīvs Klusi, neskaidri noteikt, pateikt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Rūdis pie sevis klusi nobubina un nolec no kravas kastes.
- – Ak, jā, izbeidz taču, – Toms nobubina.
- Atvāž vāciņu un, kādu brīdi pētījis ceijerus, nobubina:
- ” tētis izbrīnīts nobubināja un pietvīka – tik aplaimots viņš jutās. “
- – Pazūdi uz vietas, – viņš nobubina viņai ausī.