mundrināt
mundrināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | mundrinu | mundrinām | mundrināju | mundrinājām | mundrināšu | mundrināsim |
| 2. pers. | mundrini | mundrināt | mundrināji | mundrinājāt | mundrināsi | mundrināsiet, mundrināsit |
| 3. pers. | mundrina | mundrināja | mundrinās | |||
Pavēles izteiksme: mundrini (vsk. 2. pers.), mundriniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: mundrinot (tag.), mundrināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: mundrinātu
Vajadzības izteiksme: jāmundrina
Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) kļūst mundrs.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Noa un Kadiķis atzinīgi paklapēja Sērmūkšam pa kamiešiem un mundrināja ar vārdiem:
- Krievi ripinās bariņā, cits ar citu triecot un mundrinot.
- — Esmu zaudējis, bet cenšos mundrināt sevi.
- Iedams centos sevi mundrināt, dungodams dažu kara laika dziesmu, cik nu šīs dziesmas var uzskatīt par uzmundrinājumiem:
- – Nevainīgu cilvēku, – viņš teica, – nav iespējams nomākt, jo viņa gars to spēcina un sirds mundrina.