miroņgalva
miroņgalva sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | miroņgalva | miroņgalvas |
| Ģen. | miroņgalvas | miroņgalvu |
| Dat. | miroņgalvai | miroņgalvām |
| Akuz. | miroņgalvu | miroņgalvas |
| Lok. | miroņgalvā | miroņgalvās |
1.Cilvēka galvas skelets.
2.Zīme, kas norāda uz ko dzīvību apdraudošu, – cilvēka galvaskausa un zem tā sakrustotu kaulu attēls.
3.Kartupeļu sfings ("Acherontia atropos"), tauriņš ar spēcīgu, vārpstveidīgu ķermeni, šauriem, gariem spārniem.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ar miroņgalvām bruģētajā ieliņā jau tupēja divi pretējā nama puikas.
- Un es redzu, ka man uz piedurknes ir izšūta miroņgalva. „
- Tevi krata drebuļi, jo tev ir jāsarunājas ar iesma galā uzdurtu miroņgalvu.
- Izmisumā viņš gāza ar ķebli pa smīnošo miroņgalvu.
- Viņam ir miroņgalva ar dziļiem, melniem caurumiem tajās vietās, kur jābūt acīm.