miroņkauls
miroņkauls vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | miroņkauls | miroņkauli |
Ģen. | miroņkaula | miroņkaulu |
Dat. | miroņkaulam | miroņkauliem |
Akuz. | miroņkaulu | miroņkaulus |
Lok. | miroņkaulā | miroņkaulos |
1.novecojis Artrīts, špats (parasti zirgiem).
2.apvidvārds Sacietējums, izaugums uz kaula.
Avoti: LLVV, MalV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tev - spārnu vēdas, mums - sasmakuši miroņkauli.
- Rokas atdusējās uz bālganam miroņkaulam līdzīgās stūres.
- Pats jau kūli miroņkaulus.
- Cilvēkkauli, miroņkauli,
- Ja zirgam kājā iemeties miroņkauls , tad tas pēc saules jāapspaida ar sakarsētu arkla vērstavu