miltūdens
Lietojuma biežums :
miltūdens vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | miltūdens | miltūdeņi |
| Ģen. | miltūdens | miltūdeņu |
| Dat. | miltūdenim | miltūdeņiem |
| Akuz. | miltūdeni | miltūdeņus |
| Lok. | miltūdenī | miltūdeņos |
Dzēriens (dzīvniekiem), ko gatavo, ūdenī iejaucot miltus.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- jebkuru pīrāgu - par sēņu pīrāgu, jo īpaši, ja runa ir par Dievišķo zupu harīru no Marrākešas, kas ielīksmo noskumušos un paēdina izsalkušos, es vēl visu neizstāstīju, līdz šim mana zupa kā jau zupa, ne ar ko īpašu neatšķīrās no latviešu, īru vai mongoļu zupām, kurās peld kāds pelēks gaļas gabals un apkārt drūzmējas pa pusei jau jukuši dārzeņi, ja nu vienīgi tas kanēlis un ingvers, galu galā - arī koriandrs ir eksotisks un pat afrodīzisks augs, kas izraisa iekāri un sasilda pamirušos locekļus, nav gan arī nekāds noslēpums, ka Ziemeļkaukāzā un Krievijā koriandru dēvē par kinzu, ko ēd zaļu, un vieniem tā nāvīgi garšo, bet citiem riebjas neizsakāmi, tāpēc sīki sasmalcinātus kinzas zaļumus šai zupai var pievienot kā izvēles piedevu - uz šķīvīša līdzās, bet ir vēl kāda būtiska iezīme, patiesībā, pat divas - zupai jāpievieno milti, kas iepriekš gan rūpīgi jāizšķīdina aukstā ūdenī, citādi saies kunkuļos un klimpās, un tāds nav viņu mērķis, miltiem jāpadara šī zupa par biezu un sātīgu viru, kurā mazie, uz mēles kūstošie gaļas gabaliņi ir tikai tāds punkts uz i, miltūdens jālej tievā strūkliņā, rūpīgi turpinot maisīt, divas vai trīs minūtes vēlāk, kad zupa jau nepārprotami pieņēmusies gaismas necaurlaidībā, kļuvusi tumīga un klusa, jāpievieno vēl sakulta ola, arī šajā procesā maisīšana ir ne tikai pavārmākslas pas de deux,
- jebkuru pīrāgu - par sēņu pīrāgu, jo īpaši, ja runa ir par Dievišķo zupu harīru no Marakešas, kas ielīksmo noskumušos un paēdina izsalkušos, es vēl visu neizstāstīju, līdz šim mana zupa kā jau zupa, ne ar ko īpašu neatšķīrās no latviešu, īru vai mongoļu zupām, kurās peld kāds pelēks gaļas gabals un apkārt drūzmējas pa pusei jau jukuši dārzeņi, ja nu vienīgi tas kanēlis un ingvers, galu galā - arī koriandrs ir eksotisks un pat afrodīzisks augs, kas izraisa iekāri un sasilda pamirušos locekļus, nav gan arī nekāds noslēpums, ka Ziemeļkaukāzā un Krievijā koriandru dēvē par kinzu, ko ēd zaļu, un vieniem tā nāvīgi garšo, bet citiem riebjas neizsakāmi, tāpēc sīki sasmalcinātus kinzas zaļumus šai zupai var pievienot kā izvēles piedevu - uz šķīvīša līdzās, bet ir vēl kāda būtiska iezīme, patiesībā, pat divas - zupai jāpievieno milti, kas iepriekš gan rūpīgi jāizšķīdina aukstā ūdenī, citādi saies kunkuļos un klimpās, un tāds nav viņu mērķis, miltiem jāpadara šī zupa par biezu un sātīgu viru, kurā mazie, uz mēles kūstošie gaļas gabaliņi ir tikai tāds punkts uz i, miltūdens jālej tievā strūkliņā, rūpīgi turpinot maisīt, divas vai trīs minūtes vēlāk, kad zupa jau nepārprotami pieņēmusies gaismas necaurlaidībā, kļuvusi tumīga un klusa, jāpievieno vēl sakulta ola, arī šajā procesā maisīšana ir ne tikai pavārmākslas pas de deux,