mīlulītis
mīlulītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; deminutīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | mīlulītis | mīlulīši |
| Ģen. | mīlulīša | mīlulīšu |
| Dat. | mīlulītim | mīlulīšiem |
| Akuz. | mīlulīti | mīlulīšus |
| Lok. | mīlulītī | mīlulīšos |
mīlulīte sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; deminutīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | mīlulīte | mīlulītes |
| Ģen. | mīlulītes | mīlulīšu |
| Dat. | mīlulītei | mīlulītēm |
| Akuz. | mīlulīti | mīlulītes |
| Lok. | mīlulītē | mīlulītēs |
Dem. → mīlulis.
Avoti: LV93
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Te būs, mīlulīši, arī tavas grāmatas, mīļais!
- – Tavs mīlulītis, – izmeklētājs iesmējās, – Vadims Hohlovs.
- nu ļoti žēl, ka viņš mani par mīlulīti nesauc.
- Es gribētu tikai savu zirgu, kas būtu mans mīlulītis.
- — Šķiet, ka mazais mīlulītis vislabāk uzminēs.