kolektīvs1
kolektīvs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kolektīvs | kolektīvi |
| Ģen. | kolektīva | kolektīvu |
| Dat. | kolektīvam | kolektīviem |
| Akuz. | kolektīvu | kolektīvus |
| Lok. | kolektīvā | kolektīvos |
kol. saīsinājums
Cilvēku grupa, ko saista kopīga darbība, kontaktu pastāvīgums, kopīgs uzdevums (parasti vienā un tajā pašā uzņēmumā, iestādē).
PiemēriEs bēgu no viņa, un, šķiet, arī viņš mazliet mulsa no pārējā kolektīva.
- Es bēgu no viņa, un, šķiet, arī viņš mazliet mulsa no pārējā kolektīva.
- Agra nevarēja beigt dusmoties uz sevi par nespēju iekļauties pat šai kolektīvā.
- Vēstniecības nelielajam kolektīvam šādi notikumi bija liels pārbaudījums un, protams, slodze.
Cilme:No latīņu collectivus ‘savākts, sakopots’.
Avoti: MLVV, TWN, LLVV
Korpusa piemēri:šeit