kliedzējs
kliedzējs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kliedzējs | kliedzēji |
| Ģen. | kliedzēja | kliedzēju |
| Dat. | kliedzējam | kliedzējiem |
| Akuz. | kliedzēju | kliedzējus |
| Lok. | kliedzējā | kliedzējos |
1.Cilvēks, kas kliedz, mēdz kliegt.
PiemēriNevar redzēt, bet izklausās, ka kliedzēja balss nāk no loga, pa kuru tikko aizlaidāmies.
- Nevar redzēt, bet izklausās, ka kliedzēja balss nāk no loga, pa kuru tikko aizlaidāmies.
- Ješka gadās tuvumā un saņem kliedzēju aiz pleca.
- Galvenais, sastopoties ar kliedzēju, ir neklausīties viņā.
1.1.Dzīvnieks, kas rada, mēdz radīt raksturīgus, samērā skaļus saucienus, balss signālus.
PiemēriViens no vislielākajiem kliedzējiem ir kakadu.
- Viens no vislielākajiem kliedzējiem ir kakadu.
2.Latviešu mitoloģijā – ļauns gars, kas ar skaļu balsi piesaista cilvēku uzmanību, liekot tiem atsaukties, kas cilvēkam beidzas ar kādu ķibeli; tāpēc senāk baidījās nepazīstamai balsij atsaukties.
Avoti: LDG, ME
Piemēri valodas korpusos:šeit