klambāt1
klambāt 2. konjugācijas darbības vārds; apvidvārdsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | klambāju | klambājam | klambāju | klambājām | klambāšu | klambāsim |
| 2. pers. | klambā | klambājat | klambāji | klambājāt | klambāsi | klambāsiet, klambāsit |
| 3. pers. | klambā | klambāja | klambās | |||
Pavēles izteiksme: klambā (vsk. 2. pers.), klambājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: klambājot (tag.), klambāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: klambātu
Vajadzības izteiksme: jāklambā
Smagi, neveikli staigāt.
Avoti: LE
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- sakne *klei-, *kli- un saista tos ar liet. kleīvas, klyvas 'līkkājains', klišas " līkkājains', latv. kleivs, kleins, klejš ' līk(kājains)', kluins 'šķībs, greizs, līkkājains, vājš", liet. klypti 'sašķiebties" u. c, taču pieļauj iespēju, ka liet. klibas, kurš vismaz ar nozīmi 'līkkājains' pieder iepriekšminētajai saknei, varētu būt radies, tai saplūstot ar citu, onomatopoētisku etimoloģisko ligzdu, kurā ietilpst, piemēram, liet. klabēti 'klabēt, klaudzēt" ( F r a e n k el LEW I 267-268), latv. klabēt, klabināt, klambāt, - uōt 'neveikli, lempīgi iet', klemberēt 'klaiņot, vilkties", senpr.