kauslis1
kauslis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kauslis | kaušļi |
| Ģen. | kaušļa | kaušļu |
| Dat. | kauslim | kaušļiem |
| Akuz. | kausli | kaušļus |
| Lok. | kauslī | kaušļos |
kausle sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kausle | kausles |
| Ģen. | kausles | kaušļu |
| Dat. | kauslei | kauslēm |
| Akuz. | kausli | kausles |
| Lok. | kauslē | kauslēs |
1.Cilvēks, kas mēdz kauties1; cilvēks, kas kaujas (1); arī dauzoņa.
1.1.Kauslīgs dzīvnieks, parasti putns.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- "NHL nav tā, ka vienā komandā būtu pieci kaušļi.
- Neesmu kauslis, bet visam ir savas robežas, arī valstīm.
- Pedagoģe, lai bērnus izšķirtu, sasitusi kopā divu kaušļu pieres.
- Par to arī viņš visspēcīgāk dabūjis just abu kaušļu dusmu izvirdumu.
- Kauslis izstiepa roku, bet ar otru nelaida vaļā šņukstošo meiteni.