iztrenkt

iztrenkt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana

Lietojuma biežums :

Īstenības izteiksme:

Pavēles izteiksme: iztrenc (vsk. 2. pers.), iztrenciet (dsk. 2. pers.)

Atstāstījuma izteiksme: iztrencot (tag.), iztrenkšot (nāk.)

Vēlējuma izteiksme: iztrenktu

Vajadzības izteiksme: jāiztrenc

1.Trencot panākt, ka (dzīvnieks) izvirzās (no kurienes, kur u. tml.).

1.1.Trencot panākt, ka (dzīvnieks) izvirzās cauri (kam), caur (ko).

1.2.Izraidīt, izdzīt (cilvēku).

1.3.Izdzīt (pretinieku), piespiest atkāpties.

Avoti: LLVV

Piemēri valodas korpusos

Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.

Attēlā slimnieki, iztrenkti no gultām, kopā ar ārstiem, ieslēgti roku dzelžos, zaldātu stobru uzraudzībā gulēja uz grīdas.
Bet Sālim šādas lietas nebija svarīgas, visa viņa interese grozījās ap to, kā aptīt ap pirkstu kādu ļauno garu, iztrenkt no mājām nabaga vientulīgo spoku vai arī, gluži pretēji, ja vajadzīgs, to ievilināt mājā.
Dienā, kad divi tumši silueti Andrievu ar joni iztrenkuši no iedomātā patvēruma, smiltīs celtos mūrus ar zābaku rupji izminot kā cigaretes nodeguli, viņš sāk apbrīnot Vandas kaismīgo nostāju, instinktīvi uzticēdamies un noprazdams, ka ar meiteni drīkst runāt patiesi.
Marija dzēra un raudāja, iztrenca no sevis visus palu ūdeņus, vižņu sanesumus, krasta praulus un smagus, ar mitrumu piezīdušos ieža gabalus, izgāja no krastiem kā pavasara upe, kuras zemstraumju spēku apturēt nespēja ne smilšu maisu krāvumi, ne cītīgi būvēti aizsprosti, – spēcīgā, melnā lielūdens straume neapturami brāzās uz priekšu, uz jūru.
Pēc laika viņi atskurba, brīnīdamies par tiem mirdzošajiem vārtiem, kuriem nupat kā zirgi bija iztrenkti cauri.