izdīkt1
izdīkt 1. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izdīcu | izdīcam | izdīcu | izdīcām | izdīkšu | izdīksim |
| 2. pers. | izdīc | izdīcat | izdīci | izdīcāt | izdīksi | izdīksiet, izdīksit |
| 3. pers. | izdīc | izdīca | izdīks | |||
Pavēles izteiksme: izdīc (vsk. 2. pers.), izdīciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izdīcot (tag.), izdīkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izdīktu
Vajadzības izteiksme: jāizdīc
Uzmācīgi, apnicīgi, bieži arī raudulīgā balsī, lūdzoties iegūt, dabūt, arī panākt (ko).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Parūku Betija no manis neizdīks, ne baltu, ne violetu.
- Janīna draudzes kalpotājai Irēnai izdīkusi divas somas iziešanai no cietuma.
- Skaļi un ar straumi bimbājot, var izdīkt peldi meža ezeriņā pēc siena darbiem.
- Esot pat izdīcis no vecmammas ceļa naudu vilcienam.
- Žēlabainie, kas ēdamo mēģina izdīkt, ir beta suņi, kurus bars izstūmis.