izburbt
izburbt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona vai lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izburbstu | izburbstam | izburbu | izburbām | izburbšu | izburbsim |
| 2. pers. | izburbsti | izburbstat | izburbi | izburbāt | izburbsi | izburbsiet, izburbsit |
| 3. pers. | izburbst | izburba | izburbs | |||
Pavēles izteiksme: izburbsti (vsk. 2. pers.), izburbstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izburbstot (tag.), izburbšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izburbtu
Vajadzības izteiksme: jāizburbst
1.Izburbēt1.
2.Izburbēt2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Līķonīds Brežņevs ir izburbis, ar atkārušos mākslīgo žokli.
- Jūs visi spēlējāt un dancojāt, kāds nolaida strūklu šeit pat uz grīdas, citi no jums viņu nogāza uz grīdas un ar karstiem pelniem piebēra bikses, bet resns sievišķis - jūs vairs neatceraties, kas viņa bija, - uzkāpa uz galda un sāka dancot uz tā, pēc tam viņa nosvieda drēbes un lēkāja, kratīdama lielos, nokarenos pupus un izburbušo, krunkaino vēderu, jūs vai ģībāt no smiekliem, smējās arī sieva, mutē viņai trūka zobu, bet jums viņa bija skaista - skaista kā nāve, un jūs vai plīsāt pušu no prieka un sajūsmības.
- Tagad grāvji plati, ļogani izburbušām malām, neatspersies, nepārlēksi, neizrāpsies.
- izburbis sētas tureklis
- Pavēro, maitasputn, kā viņas nošļūk, kā izburbst, kā no stiegrām pātadziņām pārvēršas kunkuļainos ķisenos, kā viņu stirnu acis iestieg un apdziest biezputrveidīgos, taukainos tūkumos, kā izdīgst sirmu ūsu sari un sačākst dibeni — gluži kā gaisu izlaiduši svētku baloni.