izbrīvēt
Lietojuma biežums :
izbrīvēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Padarīt brīvu, atbrīvot (cilvēku).
2.Izkārtot tā, ka nav aizņemts; padarīt izmantojamu.
Saistītās nozīmes
3.apvidvārds Atļaut (ko darīt).
Avoti: LLVV, RB
Korpusa piemēri