izšņākt
izšņākt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izšņācu | izšņācam | izšņācu | izšņācām | izšņākšu | izšņāksim |
| 2. pers. | izšņāc | izšņācat | izšņāci | izšņācāt | izšņāksi | izšņāksiet, izšņāksit |
| 3. pers. | izšņāc | izšņāca | izšņāks | |||
Pavēles izteiksme: izšņāc (vsk. 2. pers.), izšņāciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izšņācot (tag.), izšņākšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izšņāktu
Vajadzības izteiksme: jāizšņāc
Šņācošā balsī pateikt, izrunāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Viņa iekoda lūpā, zīmīgi nozibināja acis un izšņāca: — ...
- Pretējā nama trešā stāva stūra kabinetā Tadis Vitkus gandrīz vai izšņāca — idiots!
- – viņa nevis atbildēja, bet izšņāca.
- Līgavainis gan izšņāc terminatora cienīgas frāzes.
- — izšņāca Rita.