izšļukt
izšļukt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izšļūku | izšļūkam | izšļuku | izšļukām | izšļukšu | izšļuksim |
| 2. pers. | izšļūc | izšļūkat | izšļuki | izšļukāt | izšļuksi | izšļuksiet, izšļuksit |
| 3. pers. | izšļūk | izšļuka | izšļuks | |||
Pavēles izteiksme: izšļūc (vsk. 2. pers.), izšļūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izšļūkot (tag.), izšļukšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izšļuktu
Vajadzības izteiksme: jāizšļūk
Šļūkot izkrist, izslīdēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vienā tādā reizē Cūkmenam lidojot izšļuka maiss un trāpīja tieši skurstenī.
- Viņa spēki izsīka, deguns nokārās, un azimuts izšļuka bojupceļmallapās.
- Redzēju, ka bērnam no rokām izšļūk bumba un izripo uz ielas.
- Bultu maksts izšļuka no rokām un skaļi nograbēja, atsitusies pret zemi.
- Mazais pie krūts sāk raudāt, krūts gals izšļucis viņam no mutes.