izšļūkāt
Lietojuma biežums :
izšļūkāt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | izšļūkāju | izšļūkājam | izšļūkāju | izšļūkājām | izšļūkāšu | izšļūkāsim |
2. pers. | izšļūkā | izšļūkājat | izšļūkāji | izšļūkājāt | izšļūkāsi | izšļūkāsiet, izšļūkāsit |
3. pers. | izšļūkā | izšļūkāja | izšļūkās |
Pavēles izteiksme: izšļūkā (vsk. 2. pers.), izšļūkājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izšļūkājot (tag.), izšļūkāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izšļūkātu
Vajadzības izteiksme: jāizšļūkā
Šļūkājot izbojāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tāpēc tikai vakaros viņš izšļūkāja no savas puspiepelējušās alas, kurā viņu ieslodzījis riebīgais un nīstamais vecums.
- Un galu galā pastāv pavisam maza iespēja slēpošanas trasē uzdurties uz no sniega lielgabaliem izpūstām ledus drumslām vai līdz pat smiltīm un akmeņiem izšļūkātiem trases posmiem.
- Uz ceļa, gluži kā aizkavējies pusnakts spoks, kas līdz ausmai cenšas atgūt nokavēto, sasteigti izšļūkāja pusmūža vīrs baltā cepurītē, rīta halātā, čībās un ar mazu, tukšu groziņu uz elkoņa.
- Ko var darīt, ja godam vajag ceļa, pa kuru iet, bet negods izšļūkā visus grāvjus!
- Abi divi viņi lēnām izšļūkāja pār nama slieksni aukstajās līņavās