iespītēt
iespītēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iespītēju | iespītējam | iespītēju | iespītējām | iespītēšu | iespītēsim |
| 2. pers. | iespītē | iespītējat | iespītēji | iespītējāt | iespītēsi | iespītēsiet, iespītēsit |
| 3. pers. | iespītē | iespītēja | iespītēs | |||
Pavēles izteiksme: iespītē (vsk. 2. pers.), iespītējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iespītējot (tag.), iespītēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iespītētu
Vajadzības izteiksme: jāiespītē
Izdarīt (kādam) par spīti.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vai varbūt tas ir tieši tāpēc, lai viņai iespītētu?
- Ar ko tu vari iespītēt sapņa būtnēm?
- Un, klausīdamās savās izjūtās, atskārtu, ka nevienam negribu nedz pierādīt, nedz iespītēt.
- „Es centos iespītēt laikam.
- Ironiski smaidīdama, Vilija noraudzījās, ka jau piekto reizi mēģinu aizdedzināt cigareti ar nešķīsti iespītējušos šķiltaviņu.