ierīt
ierīt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | ieriju | ierijam | ieriju | ierijām | ierīšu | ierīsim |
| 2. pers. | ierij | ierijat | ieriji | ierijāt | ierīsi | ierīsiet, ierīsit |
| 3. pers. | ierij | ierija | ierīs | |||
Pavēles izteiksme: ierij (vsk. 2. pers.), ierijiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: ierijot (tag.), ierīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: ierītu
Vajadzības izteiksme: jāierij
Stabili vārdu savienojumiKā ierijis (ko).
- Kā ierijis (ko) sarunvaloda, idioma — saka, ja kāds, būdams ar ko neapmierināts, kļuvis nerunīgs un sadrūmis
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Cēlu augšā, bet viņš jau tupēja, jau bija ierijis.
- Grimu tajā iekšā, baiļodamās, ka tūlīt tikšu ierīta pavisam.
- Divas stundas pazudušas, gluži kā mēmas rīkles ierītas.
- Bet pieraugi, ka tu pastu nejauši neierij!
- Es ieriju savu vārdu glumiem, iesāļiem kunkuļiem un apskaudu govis.