iemīt2
iemīt [iemît] 1. konjugācijas darbības vārds; novecojis, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iemiju | iemijam | iemiju | iemijām | iemīšu | iemīsim |
| 2. pers. | iemij | iemijat | iemiji | iemijāt | iemīsi | iemīsiet, iemīsit |
| 3. pers. | iemij | iemija | iemīs | |||
Pavēles izteiksme: iemij (vsk. 2. pers.), iemijiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iemijot (tag.), iemīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iemītu
Vajadzības izteiksme: jāiemij
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vai tas nav tikai kārtējais solis pa jau iemīto attīstības ceļu?
- Ar dronu palīdzību ir vieglāk saskatīt, kur iemīta nelegālā taciņa.
- Kopā ar pārējiem atbraucējiem viņi zosu gājienā laipoja pa iemīto sniegu.
- Mēs to saprotam, bet stāvam kā zemē iemīti, jo nedrīkstam.