iejoņot
iejoņot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iejoņoju | iejoņojam | iejoņoju | iejoņojām | iejoņošu | iejoņosim |
| 2. pers. | iejoņo | iejoņojat | iejoņoji | iejoņojāt | iejoņosi | iejoņosiet, iejoņosit |
| 3. pers. | iejoņo | iejoņoja | iejoņos | |||
Pavēles izteiksme: iejoņo (vsk. 2. pers.), iejoņojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iejoņojot (tag.), iejoņošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iejoņotu
Vajadzības izteiksme: jāiejoņo
Joņojot ievirzīties (kur iekšā).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pagalmā skaļi signalizējot iejoņo taksometrs, atbraucis vectēva jaunākais brālis.
- Igaunijā vai Ingrijā Minhauzena kamanās iejūdzas vilks, ar ko viņš iejoņo Pēterpilī.
- Piepeši pa vārtiem iejoņo motocikls ar diviem braucējiem.
- Priekšā parādījās melna klintssiena, likās, ka auļojošais zirgs tajā ietrieksies, tomēr pēdējā brīdī tas pagriezās un iejoņoja aizā.
- Sarma ar visu grābekli iejoņo pagalmā, apstājoties vien pie kūts durvīm, kuras ir pa šauru, lai tiktu iekšā.