Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Piepeši pulkstenis bija seši un tornī, kas vīdēja starp kanāla otras puses māju sarkanajiem dakstiņu jumtiem, iedimdējās zvani.
- Kad viņa piesauca „ stirniņas‒rētainītes” , kas savainotām kājiņām kašņā sniegā pēc zāles, kam fonā viņa tālē lika iedimdēties mūsu baznīctorņa zvanam, kāda veca sieviete man līdzās nopūtās un, kā saldama, sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Galu galā piepeši izšļācās trokšņi: monotonās lielpilsētas mantras, zvani, kas iedimdas ik pa pusstundai, cilvēku klaigas, neskaitāmo kāju soļi, mūzika, putnu čivināšana, nostalģiskā leijerkastes meldija, eņģeļa čukstiens, pāri aizrūcoša lidmašīna, automobiļu dūkšana un signālu pīpināšana, tāla policijas sirēna, spalgi smiekli, suņa rejas, bērna raudas un atkal — mūzika.
- Un nobijās no savu asiņu karstā uzbangojuma, kuru reizē ar atbalsi šahta atsvieda viņai atpakaļ, liekot tukšumam pēkšņi iedimdēties ausīs kā satrūkušai stīgai.
- Tad iedimdējās daudz skaļāk un tiešāk un tuvojās, gandrīz sāpīgi atbalsojoties ausīs, kas bija iestādījušās uz daudz tālāku, daudz smalkāku skaņu uztveršanu - dun dun dun dipada dipada - viņam garām paskrēja divi vīrieši robežsargu tērpos, apģērbtas gan bija tikai viņu lejasdaļas - haki krāsas plankumainās platās biksēs un smagos šņorzābakos,- muguras kailas, skūtie pakauši slaidi pārauga spēcīgos kaklos, un kakli - muskuļotos brūnos plecos, viņi atgādināja kentaurus, tik skaudra pretruna starp lielisko tvirto kailumu un bezveidīgi ietērpto apakšu, bet kājas tiem tomēr klausīja un lieliski nesa tālāk sviedros mirdzošos torsus, tie dzīvoja savu dzīvi tālu no kājām, un, ja tikai vēl iedomājas - ko katrs no viņiem tobrīd domāja, juta un kādus atstāja nospiedumus citu cilvēku « esos», ak dies, - tikai pāris neuzmanīgu domu, un kāds jau būs pavisam citāds, nekā gribējis būt.
