iebuknīt
iebuknīt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvalodaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iebuknīju | iebuknījam | iebuknīju | iebuknījām | iebuknīšu | iebuknīsim |
| 2. pers. | iebuknī | iebuknījat | iebuknīji | iebuknījāt | iebuknīsi | iebuknīsiet, iebuknīsit |
| 3. pers. | iebuknī | iebuknīja | iebuknīs | |||
Pavēles izteiksme: iebuknī (vsk. 2. pers.), iebuknījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iebuknījot (tag.), iebuknīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iebuknītu
Vajadzības izteiksme: jāiebuknī
1.intransitīvs Viegli iesist, iegrūst.
2.transitīvs Viegli iesitot vai pagrūžot, pārmācīt, ietekmēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ana apmierināti iebuknīja Janai plecā.
- – Es tur mierīgi gulēju blakus naglu knaiblēm un ēvelei, kad piepeši kāds it kā iebuknīja pa plauktu un savukārt es – bladāks!