iebukņīt
iebukņīt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iebukņīju | iebukņījam | iebukņīju | iebukņījām | iebukņīšu | iebukņīsim |
| 2. pers. | iebukņī | iebukņījat | iebukņīji | iebukņījāt | iebukņīsi | iebukņīsiet, iebukņīsit |
| 3. pers. | iebukņī | iebukņīja | iebukņīs | |||
Pavēles izteiksme: iebukņī (vsk. 2. pers.), iebukņījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iebukņījot (tag.), iebukņīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iebukņītu
Vajadzības izteiksme: jāiebukņī
1.intransitīvs Viegli iesist, iegrūst.
2.transitīvs Viegli iesitot vai pagrūžot, pārmācīt, ietekmēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – Pagaidi taču drusciņ, – Jāks iebukņī savai ļerkstošajai sievai.
- — Valdiņš paraudzījās uz Sarmīti, pat iebukņīja pa plecu.
- – Tev patīk, – teica Jančuks un iebukņīja Dacei vēderā savu apsveikumu.
- – Tagad tu atkal vari sargāt būri, – Aksels sacīja un iebukņīja viņai mugurā.
- — Viņa iebukņīja man sānā.