iebēgt
iebēgt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iebēgu | iebēgam | iebēgu | iebēgām | iebēgšu | iebēgsim |
| 2. pers. | iebēdz | iebēgat | iebēgi | iebēgāt | iebēgsi | iebēgsiet, iebēgsit |
| 3. pers. | iebēg | iebēga | iebēgs | |||
Pavēles izteiksme: iebēdz (vsk. 2. pers.), iebēdziet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iebēgot (tag.), iebēgšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iebēgtu
Vajadzības izteiksme: jāiebēg
Bēgot ievirzīties (kur iekšā).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Oskars tagad vēlējās izdarīt to pašu – paslēpties, iebēgt alā.
- Viņa jau ir ēdusi zvērkopju izlikto barību, bet atkal iebēgusi mežā.
- Viņam vajadzēja māti nošaut, bet viņš iebēga kopā ar viņu mežā.
- Kad dzīvnieks beidzot izrāpās sausumā un iebēga krūmājā, sapulcējušies skatītāji tam uzgavilēja.
- Pele iebēga slazda pretējā pusē un sarāvās maza kā uzpirkstenis.