gulgot
gulgot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | gulgoju | gulgojam | gulgoju | gulgojām | gulgošu | gulgosim |
| 2. pers. | gulgo | gulgojat | gulgoji | gulgojāt | gulgosi | gulgosiet, gulgosit |
| 3. pers. | gulgo | gulgoja | gulgos | |||
Pavēles izteiksme: gulgo (vsk. 2. pers.), gulgojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: gulgojot (tag.), gulgošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: gulgotu
Vajadzības izteiksme: jāgulgo
2.Liegi, mainīgā skaļumā skanēt (par balsi).
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šīs ceremonijas laikā abi putni izdod gulgojošas un čakstinošas skaņas.
- Toteis riesta laikā spēj neticami saldi un skanīgi gulgot.
- – Jā, es biju kā pārpurvojusies, purvaina, – aizrautīgi gulgoja režisore, piespiežot arī mani ieklausīties.
- ”(43) Tas ir mans ceļš – to putns ar spārniem atstāj gaisos, To uguns un smiltis pāri mīļajiem velk Un debesis un jūras ar varavīksnām raksta; Tur nomiris gulbis, dziesmā gulgodams, aizpeld iesalis zilganās ledus gālēs, Un lakstīgala sevi nāvē iedzied – mūsu neminamā ceļa mūžīgās tālēs.
- Stāstīja vēl čečens par meža kaislībām, par to, kā taciņas atpazīt: kuras īstenās, bet kuras — vadātāja māži; par zaļajiem tvaikiem, zālaino kodaļu, burvestībām un apmātību — par visām pazīmēm izstāstīja; arī to, kā nāriņa rītausmā dzied, gulgo savas ūdens dziesmas: vispirms tā zemu, dziļi uzsāks: u, u, u, u, u, u, u, pēc tam jau augstāk: ouaaa, ouaaa, — tad tik turies, skaties ar abām, ka tik upē neievelk — bet kad dziesma līdz spiedzienam aiztiks: jiii-ih!