gulgot
gulgot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | gulgoju | gulgojam | gulgoju | gulgojām | gulgošu | gulgosim |
| 2. pers. | gulgo | gulgojat | gulgoji | gulgojāt | gulgosi | gulgosiet, gulgosit |
| 3. pers. | gulgo | gulgoja | gulgos | |||
Pavēles izteiksme: gulgo (vsk. 2. pers.), gulgojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: gulgojot (tag.), gulgošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: gulgotu
Vajadzības izteiksme: jāgulgo
1.Radīt mainīga skaļuma skaņas plūstot, līstot, saduroties ar šķērsli (par šķidrumu); atskanēt šādām skaņām.
PiemēriKaut kur tērzēja un gulgoja tekošs ūdens, viss dzīvoklis no tā bija atdzīvojies.
- Kaut kur tērzēja un gulgoja tekošs ūdens, viss dzīvoklis no tā bija atdzīvojies.
- Tērcītes gulgoja jaunām, nedrošām balsīm, bet, varenā straumē satekot grāvī, viņu balsis kļuva skaļākas un drošākas.
- Zem grīdas klusi gulgo ūdens, un tas nav dabūjis sasilt.
1.1.lieto: reti Ar pārtraukumiem, mainīgā skaļumā šalkt (par vēju).
2.Vairākkārt radīt raksturīgas padobjas skaņas (par dažiem putniem). [T ]
PiemēriToteis riesta laikā spēj neticami saldi un skanīgi gulgot.
- Toteis riesta laikā spēj neticami saldi un skanīgi gulgot.
- Gan vēlie strazdi klusi gulgo, paukš ozolzīles naktis salīgās, paretam saules acs vēl arī spulgo — bet nāciet, nāciet palīgā!
- Tas rīklē ietek gulgodams kā balodis.
3.Liegi, mainīgā skaļumā skanēt (par balsi, smiekliem).
PiemēriIneses smiekli gulgoja dziļi krūtīs, likās, viņa smējās tikai sev, it kā iztēlē skatot tos pašus «manus audzēkņus», kuri tūlīt parādīsies starp krustiem.
- Ineses smiekli gulgoja dziļi krūtīs, likās, viņa smējās tikai sev, it kā iztēlē skatot tos pašus «manus audzēkņus», kuri tūlīt parādīsies starp krustiem.
Avoti: LLVV, T
Piemēri valodas korpusos:šeit