glaimotājs
glaimotājs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | glaimotājs | glaimotāji |
| Ģen. | glaimotāja | glaimotāju |
| Dat. | glaimotājam | glaimotājiem |
| Akuz. | glaimotāju | glaimotājus |
| Lok. | glaimotājā | glaimotājos |
Avoti: Sin
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- “Ak, jūs esat tāds glaimotājs,” tante teica un nosarka.
- “Neesmu glaimotājs,” viņš nobubināja. “
- Katrs teiks, ka esmu pielīdējs, glaimotājs, bet tomēr es sacīšu sakāmo: “ Labais Grigulis!
- Pēc ārējā izskata – no karikatūrām izkāpis glaimotājs: atpakaļ sasukātiem, pieglaustiem matiem, uzrautiem pleciem un viegli pieliektu galvu, allaž pieglaimīgu smaidu, nedaudz izliektu muguru, tomēr atsperīgu gaitu...
- Vēsturē, protams, var atrast ne vienu vien piemēru tam, ka savas absolūtās varas apmātais monarhs ir pat visai tiešā nozīmē zaudējis galvu, pārmērīgi aizraujoties ar savu favorītu un glaimotāju lutināšanu.