glaimot
glaimot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | glaimoju | glaimojam | glaimoju | glaimojām | glaimošu | glaimosim |
| 2. pers. | glaimo | glaimojat | glaimoji | glaimojāt | glaimosi | glaimosiet, glaimosit |
| 3. pers. | glaimo | glaimoja | glaimos | |||
Pavēles izteiksme: glaimo (vsk. 2. pers.), glaimojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: glaimojot (tag.), glaimošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: glaimotu
Vajadzības izteiksme: jāglaimo
1.Sacīt glaimus.
PiemēriTādi ir fakti, – producents glaimoja.
- Tādi ir fakti, – producents glaimoja.
- Kāpēc labais tonis ir vīrieti saukt par tēviņu, bet sievietei glaimot?
- — Tik bezdievīgi glaimot, Matiņ, nevajag, un ne jau par darbu ir runa.
2.parasti formā: trešā persona Izraisīt (kādā) patiku, tīksmi (piemēram, par kādu faktu, citu cilvēku attieksmi).
PiemēriSākumā tas gan viņam glaimoja, bet drīz vien apnika, pat sirdījās, ka viņam vairāk nekā visiem citiem jānoskraidās.
- Sākumā tas gan viņam glaimoja, bet drīz vien apnika, pat sirdījās, ka viņam vairāk nekā visiem citiem jānoskraidās.
- Esmu ievērojusi, ka neviens neilgojas stāstīt patiesību par sevi, ja tā nav īpaši glaimojoša.
- Redzētais ne tikai glaimo, bet dažu labu dara uzmanīgu un piesardzīgu.
- Man tiešām glaimoja tas, ka tieku uzskatīts par tās cienīgu.
Stabili vārdu savienojumiJusties glaimotam.
- Justies glaimotam kolokācija — justies pagodinātam (piemēram, uzslavas dēļ)
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit