garlaiks
garlaiks vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis; lieto: retiLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | garlaiks | garlaiki |
| Ģen. | garlaika | garlaiku |
| Dat. | garlaikam | garlaikiem |
| Akuz. | garlaiku | garlaikus |
| Lok. | garlaikā | garlaikos |
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kad Karmenei gribēja uzmākties garlaiks, viņa gāja aiz mājas trenkāt ceriņkrūmu zvirbuļus.
- Viņai uznāca liels garlaiks, sēžot somā, un viņa nolēma pati doties meklēt bērnudārzu.
- Un līdz Ventspilij — garlaika bezgalība.
- Es izlieku tikai savu ziņu un atziņu, pārliecināt par viņu patiesību man garlaiks.
- Tik pelēks nemiers vien un šaubu garlaiks.