gūbiķis
gūbiķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | gūbiķis | gūbiķi |
| Ģen. | gūbiķa | gūbiķu |
| Dat. | gūbiķim | gūbiķiem |
| Akuz. | gūbiķi | gūbiķus |
| Lok. | gūbiķī | gūbiķos |
Rijīgs, mantkārīgs cilvēks.
Stabili vārdu savienojumiGūbiķis gābiķis.
- Gūbiķis gābiķis — mantrausis, nesātīgs cilvēks, kam nekad nepietiek
Avoti: KV