dieviņš
dieviņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dieviņš | dieviņi |
| Ģen. | dieviņa | dieviņu |
| Dat. | dieviņam | dieviņiem |
| Akuz. | dieviņu | dieviņus |
| Lok. | dieviņā | dieviņos |
1.Dem. → dievs.
2.formā: vienskaitlis Dieviņi – mirušo dvēseles.
3.Dažādos izbrīna izsaucienos, kā piemēram "dieviņ augstais!", "dieviņ, tētiņ!", "bet kur tu dieviņ!".
4.Apzīmējums tikai aptuveni zināmajam.
5.Spogulis (pa jokam).
Stabili vārdu savienojumi(Ja) dievs (arī dieviņš) dos. (Tu) dieviņ augstais! Ak (tu) dieviņ (arī dievs)! Ar to dieviņu.
- (Ja) dievs (arī dieviņš) dos — saka, domājot, ka vēlēšanās piepildīsies, ja dievs tā gribēs, ja liktenis tā būs lēmis
- (Tu) dieviņ augstais! sarunvaloda — izsaucas izbrīnā, sajūsmā, arī sašutumā
- Ak (tu) dieviņ (arī dievs)! sarunvaloda, idioma — izsaucas izbrīnā, pārsteigumā, arī satraukumā, sašutumā, izbailēs u. tml.
- Ar to dieviņu idioma — 1. Saka atvadoties; ardievu2. Saka, ja kā vairs nav
- Kaut (arī lai) (nu) dieviņš (arī dievs) dotu! arī Lai dieviņš (arī dievs) dod! kolokācija — saka, kad vēlas vai novēl, lai kas (labs) notiktu, piepildītos
- Paldies mīļam dievam; paldies dieviņam; paldies mīļam dieviņam sarunvaloda, idioma — saka, izsaucas atvieglojumā, apmierinājumā
- Vai dieviņ! sarunvaloda, idioma — izsaucas izbrīnā, pārsteigumā, arī satraukumā, sašutumā, izbailēs u. tml.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Re, kā sanāca, Dieviņš it kā mēģināja kompensēt.”
- Dieviņ, tu taču to nepieļausi, ka mirstu vēl jauns?
- - Mīļais Dieviņ, kāpēc man ir tāda melna ādas krāsa?
- - Mīļais Dieviņ, kāpēc man ir tādi sprogaini īsi mati?
- - Mīļais Dieviņ, bet kāpēc tad es esmu dzimis Odesā?