džigits
džigits vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | džigits | džigiti |
Ģen. | džigita | džigitu |
Dat. | džigitam | džigitiem |
Akuz. | džigitu | džigitus |
Lok. | džigitā | džigitos |
1.Veikls, drosmīgs jātnieks (parasti Kaukāzā, Vidusāzijā); cilvēks, kas nodarbojas ar džigitēšanu.
3.žargonisms Pārgalvīgs autobraucējs.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mani džigiti redz, ka maksāju laikā un tik, cik solīts.
- Tagad Džigitam atkal ir jauna saime — Sandra iegādājās ap trīsdesmit dējēju.
- Bet nezinu, vai Džigits pieļautu konkurentu,” prāto saimniece. “
- Citādi ir gadījies pazaudēt gan džigitus, gan naudu.
- Ienācu no rīta kūtī — vistas beigtas, bet gailis Džigits sēž laktā pie griestiem.