dīkonis
dīkonis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | dīkonis | dīkoņi |
Ģen. | dīkoņa | dīkoņu |
Dat. | dīkonim | dīkoņiem |
Akuz. | dīkoni | dīkoņus |
Lok. | dīkonī | dīkoņos |
Dīkdienis, sliņķis.
Avoti: Sin
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bija mums viens tāds dīkonis ar lāsumainu muguru.