dīkonis
dīkonis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | dīkonis | dīkoņi |
| Ģen. | dīkoņa | dīkoņu |
| Dat. | dīkonim | dīkoņiem |
| Akuz. | dīkoni | dīkoņus |
| Lok. | dīkonī | dīkoņos |
Dīkdienis, sliņķis.
Avoti: Sin
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bija mums viens tāds dīkonis ar lāsumainu muguru.