cēlonis
cēlonis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | cēlonis | cēloņi |
| Ģen. | cēloņa | cēloņu |
| Dat. | cēlonim | cēloņiem |
| Akuz. | cēloni | cēloņus |
| Lok. | cēlonī | cēloņos |
Parādība, kas rada, izraisa citu parādību, ir tās pamatā.
PiemēriViņš mēģināja rast izskaidrojumu, cēloni, taču velti.
- Viņš mēģināja rast izskaidrojumu, cēloni, taču velti.
- Kā jau katrai slimībai, jāmeklē cēloņi, nevis simptomi.
- Īstenībā manu skumju cēlonis ir cinisks un riebīgs.
- — Tur noskaidros nāves cēloni.
- Bet cēlonis, kāpēc viņiem vispār nolaidās rokas, bija cits un Gustavam neskaidrs.
Avoti: LLVV, TWN
Piemēri valodas korpusos:šeit