caurvējš

caurvējš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis

Gaisa strāva, vējš, kas plūst telpā no viena atvēruma (piemēram, loga, durvīm) uz otru (pretējo).

Caurvējā stāvējis apvidvārds — saka par cilvēku, kam irpsihiski traucējumi, arī dīvainības.

Caurvējš bēniņos — neprāts, dumjība.

Dabūt caurvēju sarunvaloda — saaukstēties caurvējā.

Avoti: LLVV, SLG, KnV