brīns
brīns vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | brīns | brīni |
| Ģen. | brīna | brīnu |
| Dat. | brīnam | brīniem |
| Akuz. | brīnu | brīnus |
| Lok. | brīnā | brīnos |
1.Izbrīns.
PiemēriUn mani sāka mākt jaunas aukstuma trīsas un reizē brīns, jo svešajam nebija ēnas, kaut gan patlaban atkal vizēja mēnesnīca, un kapa saltums nāca viņam līdzi.
- Un mani sāka mākt jaunas aukstuma trīsas un reizē brīns, jo svešajam nebija ēnas, kaut gan patlaban atkal vizēja mēnesnīca, un kapa saltums nāca viņam līdzi.
- Zinu, ka Volfgangam mēdz uznākt poētisks noskaņojums, bet, dzirdot tik spēcīgu sentimentu, man acis lielā brīnā ieplešas.
- Bet otrā rītā kāds čabinājās zem gultas, palīdzēja viņiem brīna pilnām acīm pamosties jaunā dienā.
Avoti: LLVV, EH
Korpusa piemēri:šeit