brīkšķis
brīkšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | brīkšķis | brīkšķi |
| Ģen. | brīkšķa | brīkšķu |
| Dat. | brīkšķim | brīkšķiem |
| Akuz. | brīkšķi | brīkšķus |
| Lok. | brīkšķī | brīkšķos |
Spēcīgs troksnis, kas rodas, piemēram, kam pasmagam lūstot, plaisājot vai gāžoties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tad atskan brīkšķis, zaram lūstot.
- Gustavs ar brīkšķi nokrita augšpēdus, un tieši tobrīd ieraudzīja papagaili.
- Atskan lūstošu kaulu brīkšķis, bet vāks ir beidzot ciet.
- Brīkšķi debesīs bija pieklusuši, nemierīgajās mākoņu gubās šalca tikko dzirdami čuksti.
- Jutu, ka tuvojas lieli brīkšķi.