bliukšēt
bliukšēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | bliukšu | bliukšam | bliukšēju | bliukšējām | bliukšēšu | bliukšēsim |
| 2. pers. | bliukši | bliukšat | bliukšēji | bliukšējāt | bliukšēsi | bliukšēsiet, bliukšēsit |
| 3. pers. | bliukš | bliukšēja | bliukšēs | |||
Pavēles izteiksme: bliukši (vsk. 2. pers.), bliukšiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: bliukšot (tag.), bliukšēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: bliukšētu
Vajadzības izteiksme: jābliukš
Radīt īslaicīgu, paasu troksni (piemēram, par nelieliem, bet pasmagiem priekšmetiem, kas atsitas pret ko cietu); atskanēt šādam troksnim.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Te uzreiz pūks bliukš petakam pa tauri
- Viena sekunde un bliukš!
- Bliukš!
- Rundālei jau īsti blats, citiem novadiem nemaz nenāk pātā plātīties ar tādiem sīkiem notikumiem, bet Rundāle bliukš tikai avīzē, lai labi izskatās.
- Bliukš, pa muti, un darīsi, ko liek.