beņķis
beņķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | beņķis | beņķi |
| Ģen. | beņķa | beņķu |
| Dat. | beņķim | beņķiem |
| Akuz. | beņķi | beņķus |
| Lok. | beņķī | beņķos |
1.Sols, soliņš.
2.Aužamo stāvu sastāvdaļa – sols, uz kura sēž audēja.
3.Vērpjamā ratiņa karkass.
4.Ierīce kokasu ratu riteņu rumbu virpošanai.
5.Sēklis jūrā.
Stabili vārdu savienojumiBeņķi mērīt.
- Beņķi mērīt idioma — slinkot
Avoti: KiV, ViV, SLG, Sin
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Teiksim tā: tā blīve starp beņķi un stūri ir smadzenes.
- Viņiem tas spēks un enerģija ir jāizlādē, ko beņķī uzkrājuši.
- Par maksu varēja īrēt pats savu atsevišķu beņķi aizslēdzamām durvīm.
- Toking viz mī," vecis pēkšņi mani uzrunā ar plaukstu viegli sizdams pa beņķi sev blakus.
- – Kad nu mūsu Kungs to nāves ceļu staigādams un pats savu krustu caur Jeruzalemes ielām nesdams piekusis pie tā žīda Ahasvēra nama bij apstājies un uz to beņķi priekš viņa durvīm apsēdējis, tad šis kā traks no sava nama izskrēje un to ar briesmīgiem vārdiem lamādams no tās sēdamās vietas nost dzine.